Katalogs “Turaidas pils 13. – 17. gadsimta būvkeramika”. Sastādītāja Ieva Ose. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2015. 175.lpp., latviešu un angļu valodās, ISBN 978-9984-824-39-0
Cena 6.00 euro. Grāmatu var iegādāties klātienē muzejrezervāta Apmeklētāju centrā vai ar sūtījumu (Omniva) - tādā gadījumā lūgums rakstīt pieprasījumu uz e-pastu: pasts@turaida-muzejs.lv
Mākslas vēsturnieces, dr.hist. Ievas Oses un Turaidas muzejrezervāta sagatavotais katalogs “Turaidas pils 13. – 17. gadsimta būvkeramika” sastāv no Turaidas muzejrezervāta direktores vietnieces zinātniskajā darbā Vijas Stikānes priekšvārda, tekstuālās daļas ar Dr. hist. I. Oses Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos iegūtās būvkeramikas raksturojumu, kataloga daļas ar būvkeramikas priekšmetu attēliem un anotācijām, kā arī Egila Jemeļanova raksta “Arheoloģiskās liecības par Turaidas pils viduslaiku ķieģeļnīcu”. Teksts latviešu un angļu valodās.
Dr.hist. Ievas Oses anotācija par Turaidas pils būvkeramiku:
Par būvkeramiku apzīmē no māla gatavotus un apdedzinātus celtniecības materiālus – ķieģeļus, dakstiņus un grīdas flīzes. Turaidas mūra pils ir viens no nedaudziem viduslaiku nocietinājumiem Latvijas teritorijā, kas celts gandrīz vienīgi no sarkana māla ķieģeļiem. Līdz ar to simtiem būvkeramikas paraugu Turaidas pilsdrupās atrada arheologa prof. Jāņa Graudoņa (1913-2005) vadībā 1976.-2000. gadā notikušajos izrakumos. Izstrādājot pils restaurācijas projektu, Turaidas viduslaiku ķieģeļiem uzmanību pievērsa arī arhitekts restaurators Dr. h. c. Gunārs Jansons (1928-2013), tomēr visi atradumi un atklājumi toreizējo darbu gaitā netika izvērtēti. Gatavojot jauno katalogu, izskatīti muzeja krājumā glabātie priekšmeti un izvēlēti 99 raksturīgākie būvkeramikas paraugi.
Lielāko daļu kataloga aizņem dažādu formu ķieģeļi. Viduslaikos gatavoja tā sauktos lielformāta jeb klostera tipa ķieģeļus. Turaidas pilī lielākajiem eksemplāriem malu garums sasniedz 33,5 × 15 × 9 cm, un no tiem 13. gs. mūrētas Galvenā torņa sienas. Pils mūros ķieģeļi kārtoti trijos atšķirīgos sējumos. Visvairāk izmantots vendu sējums, kad katrā rindā diviem laidņiem (ar garāko malu iemūrētiem ķieģeļiem) seko viens galenieks (ar īso malu iemūrēts ķieģelis). Gotiskajam sējumam katrā rindā raksturīga viena laidņa un viena galenieka mija – tāds mūrējums skatāms Dienvidu korpusa 1. stāva iekštelpas sienā. Jaunākais – kopš 16. gs. lietotais ir bloka jeb krusta sējums, kurā viena rinda mūrēta laideniski, bet nākamā – galeniski. Tas Turaidas pilī izmantots maz.
Lai varētu uzmūrēt ailu apmales, nošķeltus stūrus, saišķu pīlārus un velvju ribas, speciāli gatavotās formās veidoja profilķieģeļus. Turaidas pilī konstatēti 12 dažādu formu profilķieģeļi. Daļai no ķieģeļiem uz virsmas redzami dzīvnieku pēdu nospiedumi – tos sauc par pēdķieģeļiem. Uz Turaidas pils atradumiem skatāmās pēdas pieder dažādiem mājdzīvniekiem – visvairāk lieliem, vidēju vai mazu izmēru suņiem un kucēniem, kā arī kaķiem – lieliem runčiem, vidēja auguma kaķenēm un mazajiem kaķēniem. Mazākā skaitā skatāmas pārnadžu pēdas, kuras atstājušas dažādu izmēru cūkas, aitas vai kazas, jēri vai kazlēni. Uz dažiem eksemplāriem iespiesti arī mājputnu – vistu nagi. Tie ir nejauši radušies iespiedumi, kad pār neizžuvušajiem ķieģeļiem pārskrējuši ķieģeļu cepļa īpašnieka vai viņa kaimiņu nepieskatīti mājdzīvnieki. Daudz retāk uz ķieģeļiem konstatēti amatnieku speciāli atstāti ieskrāpējumi – grafiti zīmējumi. Šādus eksemplārus apzīmē par „svētvakara ķieģeļiem” – vācu pētnieki uzskata, ka vienkāršie zīmējumi bija ķieģeļnīcas amatnieku radošas izpausmes darba nedēļas vai sezonas noslēgumā. Turaidas pilī atrasts unikāls eksemplārs – 13. vai 14. gs. ķieģelis ar ieskrāpētu vīrieša attēlojumu.
Otru lielu būvkeramikas grupu pārstāv jumta seguma materiāli – dakstiņi, no kuriem Turaidas pilī atrasti trīs atšķirīgi veidi. Senākie ir dobie jeb klostera dakstiņi – apakšējie jeb tā sauktie „mūki” un augšējie – „mūķenes”. Tie Turaidā lietoti visvairāk, sākot ar 13. gs., un vismaz līdz 16. gs. beigām. Arī tagad visi jumti pils ēkām atjaunoti no šādiem dakstiņiem. 16. gs. otrajā pusē vai 17. gs. sākumā īslaicīgi jumtus sedza plakanie jeb mēles dakstiņi, kurus reizēm sauc arī par bebrastēm vai vēršu mēlēm. Jaunākie ir S veidā izliektie jeb holandiešu dakstiņi, kurus kopš 17. gs. gandrīz neizmainītā izskatā lieto līdz pat mūsdienām.
Trešā būvkeramikas grupa ir grīdas flīzes. Turaidas pilī atrastas četru dažādu izmēru kvadrātiskas flīzes, no kurām senākās gatavotas 14. gs., bet jaunākās – 17. gs. Mazākajām flīzēm malu garums ir ap 15 × 15 cm un uz to virsmas vēl nedaudz saglabājušās zaļas, brūnas, olīvkrāsas vai dzeltenas glazūras pēdas. Vidējās un lielās flīzes ir neglazētas. Vislielākās ir siltgaisa krāsns izvadkanālus nosedzošās plāksnes, kuru malu garums sasniedz ap 30 cm, un to vidū izveidots caurums. Pilīs lielākoties ar flīzēm ieklāja koplietošanas telpu grīdas – virtuvēs, sanāksmju zālēs un kapelās. Augšstāvu dzīvojamās telpās keramikas flīzes kā ugunsdrošu materiālu izmantoja tikai pie kamīna vai krāsns, bet pārējo grīdu klāja siltāks materiāls – koka dēļi. Tagad Turaidas pils būvkeramikas ekspozīcijā aplūkojami tikai dažu grīdas flīžu paraugi, bet vēl viens seguma veids – plakaniski liktu ķieģeļu klājums redzams Dienvidu korpusa pirmā stāva grīdā.