Izdevums “Turaidas ziņas 1990 – 2002”, 2014, – 390 lpp.ISBN 978-9934-14-392-2. Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes priekšvārds, Turaidas muzejrezervāta izdotās avīzes “Turaidas ziņas” laika posmā no 1992. gada līdz 2002. gadam.
Cena 5.00 euro.  Grāmatu var iegādāties klātienē muzejrezervāta Apmeklētāju centrā vai ar sūtījumu (Omniva) - tādā gadījumā lūgums rakstīt pieprasījumu uz e-pastu: pasts@turaida-muzejs.lv

Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes priekšvārds:

Turaidas muzejrezervāta izdevuma „Turaidas ziņas” iznākšanai 1990. gadā bija daudz un dažādu iemeslu. Muzejam izdot savu preses izdevumu un nodarboties ar izdevējdarbību līdz tam bija liegts un tas likās kas neiedomājams un neiespējams. Pirmā uzdrīkstēšanās sākās ar tematisku vēstījumu „Tirgus vēstis” 1990. gada 23. aprīlī, kurā gribējām sniegt informāciju par muzejrezervāta apsaimniekošanā no zinātniski pētnieciskās saimniecības „Krimulda” daļēji pārņemto Turaidas muižas saimniecisko centru, pastāstīt par saimnieciskā centra vēsturi, stāstīt par to, ka arī Turaidā ir bijusi muiža. Visai bēdīga izskata ēkas un vide par to neliecināja. Jurģu diena ar tās ticējumiem, dzīves gudrību par pārmaiņām un sadzīvisko aktivitāti likās īsti piemērota jaunu darbu sākšanai bijušajā muižā.

Nākošā numura nosaukums jau ir „Turaidas ziņas” un tās iznāk starptautiskajā Muzeju dienā – 1990. gada 18. maijā. Izdevumā pamatota tā jēga un mērķis – radīt pilnīgāku priekšstatu par tikko darbību uzsākušo (1989. gada 1. janvārī) vienīgo muzejrezervātu Latvijā, par iecerēto un paveikto tajā, par muzejrezervāta darba ikdienu. Bija strauji samazinājies apmeklētāju skaits, mainījies apmeklētāju sastāvs un muzejam bija jādomā par jaunām iespējām, ko pavēra atgūtā neatkarība un pētniecības un ekspozīciju izveides tematiskā un saturiskā brīvība. Muzeju popularitāte Latvijā pēc Atmodas sajūsmas, intereses par Latvijas vēsturi, reliģiju, folkloru, iestājoties straujajām pārmaiņām ekonomikā, mainījās.

Sākās laiks, kad tikai no pašu gribas un vēlēšanās bija atkarīgs vai muzejrezervāts spēs izveidoties un pastāvēt kā dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas institūcija un Turaidas vēsturiskajā centrā mēs mācēsim pastāstīt par Latvijas vēsturi tūkstošgadu ritējumā, saistot to ar latvisko dzīvesziņu un vispārcilvēciskajām vērtībām, kas interesētu apmeklētājus. Avīzes rakstos ir sajūtama pozitīva darbinieku vēlme un cenšanās darīt muzeja darbu ar lielu neatlaidību, meklējot jaunus risinājumus vēsturiskā centra saglabāšanā un pārtapšanā par muzeju. Avīzē „Turaidas ziņas” ir raksti par daudzajiem darbiem, kas veikti, lai saglabātu, atjaunotu, restaurētu, uzturētu un labiekārtotu Turaidas vēsturisko centru, nodrošinātu un attīstītu muzejrezervāta darbību. Muzejrezervāta darbiniekiem bija jāmācās un jāspēj uzrunāt Eiropas auditoriju un apmeklētāju, lai tas nāktu, brauktu un interesētos par šīs vietas tūkstošgadu kultūras mantojumu un cilvēku dzīvi šajā vietā Gaujas krastos.

Daudzi avīžu numuri ir veltīti kādai noteiktai tēmai vai notikumam Turaidas dzīvē. Goda vieta vienmēr ir bijusi ierādīta Turaidas pilij – lai stāstītu gan par Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģiskās ekspedīcijas darbu Jāņa Graudoņa vadībā, gan atradumiem pilī, gan arheoloģiskās izpētes 15 un 25 gadu darba izvērtējumu, gan par pils restaurācijas projekta autora Gunāra Jansona un restauratoru darbu. Avīzēs ir raksti par kultūras personībām Latvijas vēsturē, arī par novada kultūras darbiniekiem, atmiņu stāsti par Turaidas un novada vēsturi, izrakumiem Turaidas Kārļa kalnā un ieceru projekti koka pilij, kā arī informācija par izstāžu un ekspozīciju iekārtošanu.

Turpinājās Tautasdziesmu parka izveide, 1990. gadā top Dziesmu dārzs ar tēlnieka Induļa Rankas skulptūru „Austras koks” un tā atklāšana izskan ar XX Vispārējo Latviešu dziesmu svētku ieskaņas koncertu. Avīzē var lasīt par Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica” norisēm Turaidā – 1991., 1994., 1997., un 2000. gadā, par folkloras kustību Latvijā, par vasaras koncertiem Dainu kalnā, par gadskārtu ieražu un tradīciju iedzīvināšanu, par skulptūru uzstādīšanu.

Intensīvi tika strādāts krājuma komplektēšanā, turpinājās materiālu vākšanas ekspedīciju darbs Lēdurgas, Inčukalna pagastā, šo pagastu vēsturei veltīti atsevišķi avīzes numuri.

Izdevumā var iegūt informāciju par iecerēm dabas vides, augu valsts izpētē, lai veidotu brīvdabas ekspozīcijas un iezīmētu muzejrezervāta teritorijā esošās aizsargājamo augu sugas. Vislielākie darbi šajos gados tika paveikti un finanšu resursi ieguldīti Turaidas muižas saimnieciskajā centrā – muižas dīķu sistēmas atjaunošanā, ēku vēstures izpētē, saglabāšanā, jumtu seguma nomaiņā un restaurācijā.

Ir arī raksti par ļoti grūti risināto jautājumu – kā saglabāt sabiedrības interesēs valsts īpašumā Turaidas vēsturiskā centra teritoriju un ēkas – kultūras pieminekļus, kā zemes reformas laikā pagājušā gadsimta 90-tajos gados nosargāt šo Eiropas nozīmes kultūrvēsturisko kompleksu no “prihvatizētāju” alkatības. Avīze bija viens no komunikācijas veidiem, lai pastāstītu, ko muzejrezervāts dara un kāpēc, kādas ir mūsu ieceres. Zemes reformas laikā “prihvatizētāju” vēlme bija apbrīnojama.  Likvidēt, sadalīt, lai netiktu saglabāts viens no senākajiem Latvijas valstiskajiem veidojumiem – Turaidas vēsturiskais centrs, vēlme pakļaut šo vietu komercijai, ignorējot tā kultūrvēsturisko un nacionālo nozīmību.

Avīze tapa pašiem muzeja darbiniekiem stāstot par to, kas ikdienā tiek darīts. Mēs visi mācījāmies muzejrezervāta tapšanas procesā, jo mērķis bija viens – izveidot jauna tipa muzeju Latvijā, kurā bez krājuma vākšanas, dokumentēšanas un eksponēšanas, nozīmīga loma ir kultūras pieminekļiem, dabas un kultūrvēsturiskajai videi. Viss bija un ir attīstībā. Iepazīstoties ar publikācijām, var ieraudzīt tikai nelielu darba daļu muzejrezervāta  izveides sākuma posma. 21. gadsimta sākumā muzejrezervāta avīzes izdošana vairs nelikās aktuāla. Arī 2002. gada ziemā notikušais zemes noslīdējums Turaidas pilskalnā un apdraudējums Turaidas pilij paņēma visus muzejrezervāta spēkus un resursus. Aktuālākas kļuva citas komunikācijas formas, muzejrezervātam bija sava mājas lapa un daudz lielāks speciālistu darbs tika ieguldīts ekspozīciju radīšanai, pieminekļu restaurācijai un muzejrezervāta piedāvājuma kvalitātes uzlabošanai un paplašināšanai.

 “Turaidas ziņu” atkārtota publicēšana ir atskats pagātnē. Tā ir muzejrezervāta un Turaidas vēsturiskā centra mūslaiku vēsture. Tas ir atskats uz laiku, kad veidojās muzejrezervāts. Avīze ir stāsts arī par muzeja darbiniekiem, viņu rakstītie raksti, pārdomas, pētītais, redzētais, saprastais. Pateicos rakstu autoriem, it īpaši Ilzei Kisilai, kura bija avīzes redaktore, visiem muzejrezervāta darbiniekiem par prasmi pastāstīt par paveikto un kopā veidoto kultūrtelpu Turaidā un novadā, par idejām, iecerēm un iestrādēm, kuras ir gan īstenotas, gan palikušas ieceru līmenī kā šīs kultūrtelpas attīstības iespēja.

Muzejus ir radījuši cilvēki, lai stāstītu par cilvēkiem, viņu radīto kultūras mantojumu, cilvēku darbību laika ritējumā. Kāds ir šis vēstījums, stāsts, tas ir atkarīgs no pašiem muzeju darbiniekiem, viņu profesionalitātes un zināšanām.